Mana dzemdētājas pieredze dzemdībās.

Man pašai ir bijušas četras dzemdības dzemdību iestādē un piektās plānotas mājdzemdības. Katra mana izvēle ir bijusi atbilstoša manām tā brīža sajūtām, spējām un apziņas stāvoklim. To, kas mani pārsteidza nesagatavotu, es pieņēmu un pēc tam pārstrādāju. Pēc katras savas pieredzes es izvērtēju, ko nākamajā reizē darīšu tā pat, ko citādāk un ko savlaicīgi organizēšu, lai piedzīvotu pēc iespējas sev harmoniskākas dzemdības.

Ja tagad man būtu vēl vienas dzemdības, es dzemdētu savās mājās, ja tās būtu 30 minūšu attālumā no slimnīcas, kā noteikts Ministru kabineta noteikumos Nr.611. Bet tā kā šobrīd es dzīvoju 60 minūšu attālumā līdz tuvākajai slimnīcai, tad es dotos uz Radību māju Harmonija un dzemdētu tur. Mana vecmāte būtu Aija Mikova. Ja man būtu sajūta, ka dzemdības būs straujas un es nepaspēšu aizbraukt, dzīvotu dažas dienas tur līdz dzemdības sāktos. Ja es šobrīd gatavotos savām pirmajām dzemdībām un man nebūtu nekādu riska faktoru, arī tad es dzemdētu Radību mājā Harmonija. 

Harmonijā tāpēc, ka tur neatnāks, kāds, ko neesmu aicinājusi. Tur ir iespēja satikt tikai tās vecmātes, kurām es uzticos un ar kurām jūtos droši, jo pati esmu viņas izvēlējusies un iepazinusi jau iepriekš. Esmu viņām izstāstījusi ko vēlos un nevēlos, sapratusi, ko varu sagaidīt no vecmātēm un kas jādara būs man pašai. Dzemdību mājā ir mierīga un mājīga atmosfēra, kuru es varu iepazīt pirms tam un atbraucot iekārtot savu istabiņu ar savu līdzi paņemto aromlampu, mīļāko pledu un spilvenu vai ko citu, kas man radīs manu māju sajūtu un līdz ar to arī drošības sajūtu. Es zinu, ka tur man būs iespēja dzemdēt savā tempā un pozās pēc pašas vēlēšanās un ja kaut kas būs jādara citādāk mazuļa dēļ, man to mierīgi un iedrošinoši ieteiks. Zinu arī, ka tur ir tāds pats aprīkojums kā dzemdību nodaļās. Vairāk par to, kāpēc tas ir svarīgi vari uzzināt manās lekcijās un privātās konsultācijās.

Vienīgais, kas nav Radību mājā ir operāciju zāle. Nepieciešamības gadījumā jāpārbrauc uz slimnīcu, bet tas notiek ārkārtīgi reti.

Ja man rastos dzemdību sarežģījumi jau pašā sākumā vai es paredzētu, ka gribēšu epidurālo analgēziju, tad es izvēlētos dzemdēt Siguldas vai Ogres slimnīcā. Manā pieredzē tajās personāls atbalsta pēc iespējas dabisku dzemdību gaitu.

Ja man pašai būtu nopietni veselības traucējumi vai augsta riska grūtniecība, es dotos dzemdēt uz Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu, kur ir visu iespējamo specialitāšu ārsti.

Kāpēc slimnīca nebūtu mana pirmā izvēle? 

Tāpēc, ka man stresu ir radījusi: došanās uz slimnīcu dzemdību laikā, slimnīcas aromāts, svešas balsis, nepazīstami cilvēki, instrumentu skaņa, mediķu dažādie viedokļi u.c. Tas neizbēgami ir stress, kas iedarbojas uz manu zemapziņu, pat ja viss personāls ir laipns un dara visu pēc labākās sirdsapziņas. Stress vairo adrenalīnu un samazina oksitocīnu, kas dzemdībās ir tik ļoti svarīgs un var radīt tādus sarežģījumus, kas bez šī stresa nerastos. 

Diemžēl vienās no savām dzemdībām stacionārā, esmu piedzīvojusi nopietnus sarežģījumus tieši minēto iemeslu dēļ, kas arī lika man daudz ko pārvērtēt un meklēt veidu kā dzemdībās vairāk pašai atbildēt par notikumu gaitu un iesaistītajiem dalībniekiem.

Tomēr sievietes ir ļoti dažādas un daudzām tieši būšana slimnīcā rada lielāku drošības sajūtu. Tad dzemdību nodaļa noteikti ir viņu pirmā izvēle.

Mana vecmātes pieredze dzemdībās.

Mana vecmātes pieredze, strādājot vairākos stacionāros, apliecina dzemdību speciālista Mišela Odēna teikto, ka katra iejaukšanās izraisa nepieciešamību pēc nākamās iejaukšanās. Esmu pārliecināta, ka to būtu jādara tikai tad, ja draud briesmas mātes un/vai bērna veselībai un dzīvībai. Iejaukties dzemdību procesā nedrīkst profilaktiski vai, lai paātrinātu procesu sava noguruma vai laika taupīšanas nolūkā, ko diemžēl esmu redzējusi diezgan bieži savu kolēģu, vecmāšu un ārstu darbībā.

Par laimi esmu piedzīvojusi arī pietiekami daudz pilnīgi dabisku dzemdību, bez nepamatotas iejaukšanās, strādājot kopā ar lieliskiem ginekologiem dažādās dzemdību iestādēs. It īpaši pēdējā laikā mazās slimnīcās, kur nodrošina pēc iespējas individuālu aprūpi un fizioloģisku dzemdību gaitu.

Ja grūtniecība un dzemdības rit normāli, bez saredžģījumiem, tajās nav jāiejaucas, tās ir jāvēro. Esmu pieredzējusi dzemdības, kurās viss rit raiti, bet pēkšņi rodas sarežģījumi un tad arī ir iespēja uzreiz reaģēt un tos risināt. Bet esmu arī pieredzējusi dzemdības, kurās sākumā viss šķiet sarežģīti un rodas pārliecība, ka iznākums jau paredzams un būs nepieciešama kāda manipulācija. Tomēr, pēķšņi, process normalizējas un rezultāts ir labāks kā prognozēts. Pacietība un vērība ir svarīgākās dzemdību speciālista īpašības.

Lai kāda būtu mana, kā vecmātes pieredze, es vēlos katras dzemdības uzlūkot kā unikālas un dot tām iespēju realizēties iespējami vislabākajā veidā, pat ja tas nav ideāls. Ja kādā brīdi radīsies sarežģījumi, tad arī tos risināšu un piesaistīšus citus speciālistus.

Vecmāte ir eksperts fizioloģijā. Ginekologs ir eksperts patoloģijā. Fizioloģiska grūtniecība un fizioloģiskas dzemdības ir vecmātes atbildība un darba joma, savukārt patoloģisku - ārsta. Ja fizioloģija kļūst par patoloģiju, vecmātei ir pienākums piesaistīt ginekologu, jo tā ir viņa specialitāte un atbildība.

Neviens cilvēks nevar būt eksperts pretējās pozīcijās, tāpēc fizioloģijas un patoloģisjas ekspertiem ir jāsadarbojas savā starpā. 

Pētījumi pierāda, ka vecmāšu vadītās fizioloģiskās dzemdībās ir labāki iznākumi, jo viņas ir pacietīgākas un vairāk orientētas uz fizioloģiju. Bieži vien sievietes iedrošināšana un pozu maiņa var palīdzēt bērnam piedzimt, bez instrumentālas iejaukšanās.

Iespējamie neveiksmju cēloņi.

Bieži sieviete nespēj realizēt labāko, ko varētu, jo tam traucē medicīnas personāla valdonīgā vai pat agresīvā attieksme. Dzemdību speciālistiem vajadzētu komunicēt ar sievieti nevis tā, it kā viņi labāk zinātu kā viņai darīt, bet gan tā, lai rosinātu sievieti pašu atrast sev piemērotāko veidu. Vislabāk to sākt darīt vēl pirms dzemdības ir sākušās.

Kāpēc tas tā notiek? Ir vairāki cēloņi, gan vēsturiski - dzemdniecības tendences pēdējos 100 gados, gan arī tas, ka daudzas sievietes pašas nezin ko vēlas un gaida, kad viņām kāds pateiks priekšā. Tā ir nespēja vai nevēlēšanās uzņemties atbildību par sevi, kas ir ļoti izplatīta mūsu sabiedrībā. Tās ir mūsu tautas traumatiskās pagātnes sekas, no kurām atkopjamies ļoti lēni.

Arī dzemdējot ārpus stacionāra, var rasties sarežģījumi, tomēr manā pieredzē, tas notiek daudz retāk. Tādā gadījumā nekavējoties jāpārbrauc uz slimnīcu. Un es esmu patiešām ļoti pateicīga par to, ka mūsdienās ir profesionāli ārsti un labi aprīkotas slimnīcas, kurp var doties, nepieciešamības gadījumā un izglābt sievietes un/vai bērna dzīvības, kas senākos laikos nebija iespējams.

Lai kur es dzemdētu, tā pat kā savās pēdējās trīs dzemdībās, es izvēlētos savu vecmāti jau iepriekš, lai man nav nekādu pārsteigumu, kā vienās no manām dzemdībām, kad pēkšņi nomainījās vecmātes - aizgāja tā ar, kuru jau bija izveidojusies pozitīva sadarbība un atnāca cita ar kuru es nepaspēju nodibināt saikni.

Kāpēc es piedāvāju konkrēto aprūpes modeli.

Es esmu izvēlējusies šobrīd piedāvāt tikai dzemdības uz savstarpēja sadarbības līguma pamata ģimenes mājās Vidzemē un Radību mājā Harmonija, jo man ir ļoti svarīgi piedāvāt un nodrošināt tādu dzemdību aprūpi, kādu es pati šobrīd gribētu saņemt un novēlētu saņemt savām meitām.

Es esmu strādājusi lielā dzemdību centrā ar divām pacientēm vienlaicīgi bez pārtraukuma, pieņemot 3 - 6 dzemdības diennaktī katrā dežūrā. Esmu strādājusi arī mazā dzemdību nodaļā, kur sniedzu ļoti individuālu aprūpi vienai sievietei visu viņas dzemdību laiku, jo viņa tajā brīdī bija vienīgā kliente visā nodaļā. Diemžēl esmu secinājusi, ka  gan vienā, gan otrā gadījumā dežūras laikā satiekot grūtnieci pirmo reizi, es tikai pavisam nedaudz varu ietekmēt dzemdību iznākumu. Lielākoties tas ir atkarīgs no pašas sievietes iepriekšējās psiholoģiskās un fiziskās sagatavotības.

Ja sieviete nav gatava pieņemt manu atbalstu, viņa saņem tikai mazu daļiņu no tā, ko es spēju viņai dot. Es vairs nevaru paspēt adekvāti sagatavot dzemdētāju ne mentāli, ne praktiski. Es varu tikai strādāt ar tām sekām, kas izriet no tā ko viņa ir vai nav darījusi iepriekš. Tā man ir ļoti grūti strādāt, jo visu laiku domāju par to, cik daudz harmoniskākas dzemdības sieviete varētu piedzīvoja, ja mēs būtu satikušās ātrāk un kopā tām gatavojušās.

Bet ir arī tādas sievietes un tādi dzemdību speciālisti, kam tieši dežūru modelis patīk un der labāk. Visiem nav un nevajag būt vienādi. Nav ne labi, ne slikti, ne pareizi, ne nepareizi. Katram ir savs piemērotākais veids gan pakalpojuma sniegšanā, gan saņemšanā. Galvenais atrast savējo.

Vienmēr būs sievietes, kuras kaut kādu iemeslu dēļ nespēs vai nevēlēsies gatavoties dzemdībām iepriekš vai kuras nevarēs ļauties dzemdību procesam. Iespējams tās noritēs raiti, bet ļoti iespējams viņām radīsies sarežģījumi un būs jāsniedz palīdzība. Un vienmēr būs arī nepieciešamas vecmātes un ginekologi, kuri gribēs un varēs viņām palīdzēt atrisināt šos sarežģījumus, jo viņu aicinājums ir sniegt neatliekamo palīdzību.

Es, savukārt, šobrīd jūtu aicinājumu strādāt tieši ar tām sievietēm, kuras tā pat kā es tic, ka savlaicīgi apzināti izvēloties noteiktu domāšanas un dzīves veidu, iespējams realizēt savu potenciālu visā tā pilnībā un pieredzēt savas labākās iespējamās dzemdības. Pat ja tās neizdodas tādas kā iecerēts, būs attīstījusies spēja to pieņemt un transformēt šo pieredzi par labu savai izaugsmei. Esmu atbalsts tām, kuras dzemdības redz kā dabisku procesu un vēlas ļauties tam. Tām, kuras vēlas kļūt apzinātas. Tām, kuras vēlas, lai dvēsele un ķermenis iemācās sadarboties. Es varu būt līdzās un palīdzēt tik cik tas katrai ir nepieciešams. Kādai vajag vairāk, kādai mazāk. Kādai vajag intensīvu atbalstu, kādai vienkārši būt blakus un netraucēt.

Es spēju ļoti labi sagatavot sievieti dzemdībām gan fiziski, gan garīgi, bet tam ir vajadzīgs laiks un sievietes pašas vēlēšanās. Es varu ļoti pilnvērtīgi atbalstīt sievieti pēc iespējas dabiskākā dzemdību procesā, bet tam vajag atbilsošu un atbalstošu vidi. Vairāk par to stāstu lekcijās un privātās konsultācijās. Redzu, ka tās, topošās māmiņas, kuras ir veikušas manus uzdotos mājasdarbus un dzemdību laikā sadarbojas, dzemdē salīdzinoši ātri un viegli, bez nepieciešamības pēc medikamentiem vai manipulācijām.

Kā zināms cilvēki ar līdzīgām vērtībām un vibrācijām atrod viens otru, tāpēc ceru, ka arī mēs atradīsim piemērotāko sadarbības veidu un vietu.

Savukārt, ja mūsu redzējumi ir ļoti atšķirīgi, es iesaku Tev meklēt citu, piemērotāku vecmāti, lai vari iegūt sev vēlamo dzemdību pieredzi. Labprāt ieteikšu kādu no savām kolēģēm.

Lai kur, kā un ar ko kopā, Tu dzemdētu, atceries, ka “Dzemdībām vajadzētu būt dabiskam procesam, kuram dažkārt nepieciešama medicīniska palīdzība, nevis medicīniskam procesam, kurš dažkārt norisinās dabiski.” /Kemija Džonsone/