Dzemdību stāsti

Mana 4.grūtniecība, manas otrās dzemdības

Uz īsu mirkli dziļa ieelpa, jo atskatoties uz visu šo ceļu, manī ir milzum daudz emociju. 

Kad biju pavisam maza, tad skaļi bļāvu, ka man nekad nebūs vīra un bērnu. Kāpēc? Nezinu. Kaut kas manā bērna galvā lika domāt, ka tā ir īsta patiesība un tā arī būs. 20 gados iepazinos ar savu 1.vīru un tad jau no sākuma tika noskaidrots, ka abi gribam bērnus. Ne tagad, bet gribam. Gāja gadi un mēs katrs izaugām uz savu pusi, bet mana sievišķā balss, kas liek sajust, ka tas ir tas, ko Tu gribi piedzīvot, tā nerimās. Gluži pretēji. Brīžam likās, ka tā fiziski dzirdama.

Kad man bija 33, es satiku savu labāko draugu. Savu tagadējo vīru. Te jau 1.randiņā visu salikām pa plauktiem. Bērnus gribam un abi gribam. Pēc kāzu ceļojuma uzzinot, ka gaidu bērniņu pasaule kļuva vēl krāsaināka. Beidzot! Es būšu mamma, sajutīšu TO bezgalīgo, beznosacījuma laimību (te citu vārdu nav). Īss bija mans prieks, jo 12 nedēļā uzzināj par to, ka bērnam ir 21.hromosoma un sirds problēmas. Grūtniecība jāpārtrauc. To mana daktere saorganizēja ļoti ātri. Pieredze slimnīcā bija drausmīga. Jutos kā lopiņš. Finālā mans 1.bērniņš iekrita podā un es to pat nezināju. Ar tekstu, lai es nedramatizējot, beidzās manas gaitas tur.

Pēc 3 mēnešiem testā atkal 2 strīpas. Prieks, bailes, neziņa, aizsargāšanās no statusa pašai pret sevi. Es bērniņam nepieķēros. Tik pirms kāda pus gada varu teikt, ka sajutu to sajūtu, ka mīlu savu bērnu. Bija izrunāts, ja augstākie spēki mums dod to laimi, tad gribam divus bērniņus vienu pēc otra. Atkal 2 strīpiņas un atkal Feils. Ķīmiskā grūtniecība, bet pēc šīs gr nākamās mr nesagaidīju. 

Ir. 

Ziniet, man liekas, ka mēs nedzemdējam TIK daudz, lai neiedomātos par līguma vecmāti. 

Ar meitu tas pat nebija apspriežams. Zinoša, profesionāla, jauka vecmāte. Kā atradām? Vienkārši zvanot uz Siguldas dzemdību nodaļu pirmā ar ko sarunājos. Bija viegla komunikācija, bet man kaut kas pašā finišā pietrūka. 

Ar šo bērniņu biju domājusi par līguma ārsti, nevis vecmāti, jo es nezināju, ka vecmātei varu lūgt būt klātesošākai. Tas laikam bija tas galvenais, kas man pietrūka. Likās, ja daktere būs, tad būs kas vairāk, taču pēc divām sarunām draudzenēm uzzināju par Agnesi. Jāpamēġina. Kas neriskē, nedzer šampanieti!

Sazvanījāmies, izstāstīju par to kā nokļuvu līdz viņai un sarunājām pēc kāda laika satikties. Tas notika Janvārī. Bērniņu gaidīju uz Aprīļa beigām. Satikāmies un uzreiz bija TĀ sajūta, kad Tu satiec savu cilvēku! Mums ar vīru šo grūtniecību pavadīja daudz stresa, ko līdzi sev nesa smaga slimība, kas tikko atklāta vīram (šobrīd iskatās, ka esam to uzveikuši)! Agnese man visu laiku, kopš viņu satikām, bija ne tikai vecmāte, bet arī psihaloġiskais atbalsts. Īstie vārdi īstajos brīžos. 🤍

Aprīļa beigas, agri no rīta zvans Agnesei. Naktī sākās sāpes. Visi bijām pārliecināti, ka nākamajā dienā satiksim savu dēliņu. Agnese atbrauca apskatīt mani, bet izrādījās pats sākums, viņam labpatikās gara prelūdija. 

5.05. Jau iepriekš ar Agnesi runājam, ja nav līdz šim datumam, tiekamies Siguldas slimnīcā un skatamies cik tālu puika ir. Šajā dienā dzemdību nodaļā darbojas arī superīga daktere- Pūcīte. No rīta pēc apskaties vienojamies par follija katetru. Man nebija ne jausmas kas tas īsti ir, bet pēc savas pieredzes varu pateikt, ka tā darbojās fantastiski. Plkst.18:20 apskate, man ir 5 cm atvērums (bez reālām sāpēm) un mani palaiž uz ġimenes palātiņu. Strauji viss virzās uz priekšu. Liekas, ka viss sākās pēkšņi, visam pievienojas arī sāpes. Ik pa laikam Agnese ir ar mums kopā palātā, vienojamies par epidūru. Atceros tikai dažus brīžus no istabiņas- Agnese man masēja muguru un uzteica par elpošanu, kas ļoti palīdzēja. Tas nāca dabiski. Nepamanīju kā jau biju dzemdību istabā. Anasteziologs gan šķita, ka nāk mūžību, bet tikmēr Agnese bija ar mani un tas ļoti palīdzēja. Atceros, ka viņa man teica, ka es esot malacis, ka tik labi izelpojot, paijāja man kāju, padeva dzert, novilka biezo kreklu, kuru biju iedomājusies, ka būs labs dzemdībās.

Un tad vārdi- nu, dzemdēsim to bērniņu?

Jau? Palīgos atnāca arī daktere un mums visām kopā tas ļoti forši un raiti izdevās. Man gan šķita, ka es ar savu kāju vienu brīdi Agnesei salauzīšu plecu, bet beigās viņa visu izturēja! 🤭🤍 

21:55 man uz krūtīm uzgūlās dēls. Esi sveicināts! Vēl labākas, skaistākas un vieglākas dzemdības nevarēju vēlēties! Bez plīsumiem.  Man bija lieliska komanda! Bez viņām tas būtu citādāk! Agnese ir mans dzemdību draugs! Viņa man bija blakus it visā, ļoti labi mani juta!

Arī pēc dzemdībām mums bija foršs laiks, līdz ar mazo aizgājām gulēt, kā arī komunikācija pēc dzemdībām un mājvizīte- viss kā varēju vēlēties! 

Ja uzreiz pēc dzemdībām vari pateikt, ka esi gatavs nākamajam bērniņam, tad uzskatu to par lielāko komplimentu vecmātei- un es varēju tā pateikt! 

Ja vēl kādreiz dzemdības, viennozīmīgi ar mūsu feju krustmāti- Agnesi! To nevar izstāstīt, to vajag sajust! 🤍 Tā ir kaut kāda cita līmeņa sajūta un viņa dara neaizvietojamu darbu! 

Bezgalīgs paldies no mūsmājām!

K.”