Dzemdību stāsti

Mana 4.grūtniecība, manas otrās dzemdības

Uz īsu mirkli dziļa ieelpa, jo atskatoties uz visu šo ceļu, manī ir milzum daudz emociju. 

Kad biju pavisam maza, tad skaļi bļāvu, ka man nekad nebūs vīra un bērnu. Kāpēc? Nezinu. Kaut kas manā bērna galvā lika domāt, ka tā ir īsta patiesība un tā arī būs. 20 gados iepazinos ar savu 1.vīru un tad jau no sākuma tika noskaidrots, ka abi gribam bērnus. Ne tagad, bet gribam. Gāja gadi un mēs katrs izaugām uz savu pusi, bet mana sievišķā balss, kas liek sajust, ka tas ir tas, ko Tu gribi piedzīvot, tā nerimās. Gluži pretēji. Brīžam likās, ka tā fiziski dzirdama.

Kad man bija 33, es satiku savu labāko draugu. Savu tagadējo vīru. Te jau 1.randiņā visu salikām pa plauktiem. Bērnus gribam un abi gribam. Pēc kāzu ceļojuma uzzinot, ka gaidu bērniņu pasaule kļuva vēl krāsaināka. Beidzot! Es būšu mamma, sajutīšu TO bezgalīgo, beznosacījuma laimību (te citu vārdu nav). Īss bija mans prieks, jo 12 nedēļā uzzināj par to, ka bērnam ir 21.hromosoma un sirds problēmas. Grūtniecība jāpārtrauc. To mana daktere saorganizēja ļoti ātri. Pieredze slimnīcā bija drausmīga. Jutos kā lopiņš. Finālā mans 1.bērniņš iekrita podā un es to pat nezināju. Ar tekstu, lai es nedramatizējot, beidzās manas gaitas tur.

Pēc 3 mēnešiem testā atkal 2 strīpas. Prieks, bailes, neziņa, aizsargāšanās no statusa pašai pret sevi. Es bērniņam nepieķēros. Tik pirms kāda pus gada varu teikt, ka sajutu to sajūtu, ka mīlu savu bērnu. Bija izrunāts, ja augstākie spēki mums dod to laimi, tad gribam divus bērniņus vienu pēc otra. Atkal 2 strīpiņas un atkal Feils. Ķīmiskā grūtniecība, bet pēc šīs gr nākamās mr nesagaidīju. 

Ir. 

     Ziniet, man liekas, ka mēs nedzemdējam TIK daudz, lai neiedomātos par līguma vecmāti. 

    Ar meitu tas pat nebija apspriežams. Zinoša, profesionāla, jauka vecmāte. Kā atradām? Vienkārši zvanot uz Siguldas dzemdību nodaļu pirmā ar ko sarunājos. Bija viegla komunikācija, bet man kaut kas pašā finišā pietrūka. 

Ar šo bērniņu biju domājusi par līguma ārsti, nevis vecmāti, jo es nezināju, ka vecmātei varu lūgt būt klātesošākai. Tas laikam bija tas galvenais, kas man pietrūka. Likās, ja daktere būs, tad būs kas vairāk, taču pēc divām sarunām draudzenēm uzzināju par Agnesi. Jāpamēġina. Kas neriskē, nedzer šampanieti!

Sazvanījāmies, izstāstīju par to kā nokļuvu līdz viņai un sarunājām pēc kāda laika satikties. Tas notika Janvārī. Bērniņu gaidīju uz Aprīļa beigām. Satikāmies un uzreiz bija TĀ sajūta, kad Tu satiec savu cilvēku! Mums ar vīru šo grūtniecību pavadīja daudz stresa, ko līdzi sev nesa smaga slimība, kas tikko atklāta vīram (šobrīd iskatās, ka esam to uzveikuši)! Agnese man visu laiku, kopš viņu satikām, bija ne tikai vecmāte, bet arī psihaloġiskais atbalsts. Īstie vārdi īstajos brīžos. 🤍

Aprīļa beigas, agri no rīta zvans Agnesei. Naktī sākās sāpes. Visi bijām pārliecināti, ka nākamajā dienā satiksim savu dēliņu. Agnese atbrauca apskatīt mani, bet izrādījās pats sākums, viņam labpatikās gara prelūdija. 

5.05. Jau iepriekš ar Agnesi runājam, ja nav līdz šim datumam, tiekamies Siguldas slimnīcā un skatamies cik tālu puika ir. Šajā dienā dzemdību nodaļā darbojas arī superīga daktere- Pūcīte. No rīta pēc apskaties vienojamies par follija katetru. Man nebija ne jausmas kas tas īsti ir, bet pēc savas pieredzes varu pateikt, ka tā darbojās fantastiski. Plkst.18:20 apskate, man ir 5 cm atvērums (bez reālām sāpēm) un mani palaiž uz ġimenes palātiņu. Strauji viss virzās uz priekšu. Liekas, ka viss sākās pēkšņi, visam pievienojas arī sāpes. Ik pa laikam Agnese ir ar mums kopā palātā, vienojamies par epidūru. Atceros tikai dažus brīžus no istabiņas- Agnese man masēja muguru un uzteica par elpošanu, kas ļoti palīdzēja. Tas nāca dabiski. Nepamanīju kā jau biju dzemdību istabā. Anasteziologs gan šķita, ka nāk mūžību, bet tikmēr Agnese bija ar mani un tas ļoti palīdzēja. Atceros, ka viņa man teica, ka es esot malacis, ka tik labi izelpojot, paijāja man kāju, padeva dzert, novilka biezo kreklu, kuru biju iedomājusies, ka būs labs dzemdībās.

Un tad vārdi- nu, dzemdēsim to bērniņu?

Jau? Palīgos atnāca arī daktere un mums visām kopā tas ļoti forši un raiti izdevās. Man gan šķita, ka es ar savu kāju vienu brīdi Agnesei salauzīšu plecu, bet beigās viņa visu izturēja! 🤭🤍 

21:55 man uz krūtīm uzgūlās dēls. Esi sveicināts! Vēl labākas, skaistākas un vieglākas dzemdības nevarēju vēlēties! Bez plīsumiem.  Man bija lieliska komanda! Bez viņām tas būtu citādāk! Agnese ir mans dzemdību draugs! Viņa man bija blakus it visā, ļoti labi mani juta!

Arī pēc dzemdībām mums bija foršs laiks, līdz ar mazo aizgājām gulēt, kā arī komunikācija pēc dzemdībām un mājvizīte- viss kā varēju vēlēties! 

Ja uzreiz pēc dzemdībām vari pateikt, ka esi gatavs nākamajam bērniņam, tad uzskatu to par lielāko komplimentu vecmātei- un es varēju tā pateikt! 

Ja vēl kādreiz dzemdības, viennozīmīgi ar mūsu feju krustmāti- Agnesi! To nevar izstāstīt, to vajag sajust! 🤍 Tā ir kaut kāda cita līmeņa sajūta un viņa dara neaizvietojamu darbu! 

Bezgalīgs paldies no mūsmājām!

K.”

Mans dzemdību stāsts

Šodien manam trešajam bērniņam paliek 4 mēneši. Šķiet, ka viņš šajā pasaulē ienāca tikai nesen, bet patiesībā jau tik ilgi dēliņš ir ar mums. Laiks skrien vēja spārniem. Dēla ienākšana šajā pasaulē bija īpaša. Tik īpaša, ka ar šo stāstu vēlos dalīties. Dalīties plašāk, jo ļoti iespējams, kādu tas iedvesmos, kādu iedrošinās, kādai ļaus aizdomāties, kādai sajust...

Mēs esam dažādas un arī bērniņu ienākšana šajā pasaulē ir dažāda. Tāpēc mans dzemdību stāsts sākas jau ar pirmo bērniņu...

Māsa.

Viss ir nezināms. Viss jauns. Viss biedējošs. Es nezinu, cik sāpes var būt lielas, cik satikšanās brīdis maģisks. Nezinu ko gaidīt un sagaidīt. Manai "kontrolētājai" tas rada papildus stresu, jo nezinu NEKO...

Jā, kā apzinīgi jaunie vecāki apmeklējam kursus, kaut ko paklausāmies, palasām, bet man šķiet, ka tā pa īstam jau sagatavoties tam nevar.

Ir nolikts brīnišķīgs simtgades datums. Mēs gaidām. Bērns nedzimst. Vecmāte, pie kuras esmu uzskaitē, noliek datumu, kurā ir jāstājas slimnīcā, ja dzemdības tomēr nesākas. Dienas iet... bet nav nekādu pazīmju par meitas vēlmi nākt šajā pasaulē. Līdz pienāk tas datums, kad no rīta ar somām ierodamies slimnīcā uz ierosināšanu. Tiek ievadīti medikamenti dzemdību ierosināšanai. Uzreiz sākas arī lielas sāpes. Gaidām, kad sāksies dzemdību process. NESĀKAS. 

Tiek pārdurti ūdeņi. Sāpes paliek neizturamas. Stundas velkas. Nekas nenotiek. 

Pie šī slāpju sliekšņa saprotu, ka vēlos EA. Pēc pāris stundām mocību tā tiek iedota un, beidzot, kaut kas sāk notikt. Dzemdes kakls sāk vērties. Sāpes nav, tikai velkošā sajūta. Es guļu gultā piesieta (par piesiešanu saucu ap vēderu apliktos vadiņus, kas monitorizē bērniņa sirdspukstus). Man neviens pat nepiedāvā pastaigāt vai pamainīt pozu. Guļu uz vēdera vai sāniem. 

Pienāk brīdis izstumšanas fāzei... Pārsēdina uz krēsla.. šeit "filma" mazliet iztrūkst.. tikai pēkšņa šprice kājā un tablete zem mēles. Bērniņš piedzimst...

Ir laimes sajūta un... atvieglojums... Viņu uz īsu brīdi uzliek man virsū.. Kaut ko dzirdu par placenta gaidīšanu. Lieki piebilst, ka tiešām tajā brīdī nesapratu, ko tas nozīmē... meitiņu paņem prom, kopā ar tēti saģērbj un iedod tētim. Sākas placentas "piedzimšana".. nevaru viņu dabūt ārā, jo pati "slēdzos ārā"... Vīram ar bērnu palūdz iziet ārā. Apkārt ir kādi 10 cilvēki.. placenta nedzimst. Viens man spiež uz vēdera, cits ar rokām ir pilnībā manī iekša un mēģina to placentu izdabūt.. Tās bija trakākas sāpes nekā dzmedības. Vēl tagad vēders saraujas, ka atceros to sajūtu, kad divas rokas plosās pa vēdera iekšu... Placenta bija pieaugusi pie dzemdes un nespēja atdalīties... Pēc kādām pāris stundām ar ratiņkrēslu mani aizveda uz palātu... Bija plīsumi un šuves. Bet, bērniņs sveiks un vesels - tas pats svarīgākais. :) Pēc trīs dienās dodamies mājās. 

Kad kāds prasīja, kādas bija dzemdības atbildēju, ka labas... :D 

Dēls. 

Starp vecākajiem bērniem ir 1g un 8m starpība. Brālīti gaidījām jau "apzinātāk".. ne tik daudz stresa, baiļa...  Šķiet, ka viss zināms un var mierīgi gaidīt. Dzirdējām, ka ar otro ir vieglākas dzemdības, tas kaut kur nomierina. :) 

Pikam noliktais datums bija manā vārda dienā.. bet viņš piedzima 4 dienas ātrāk.. Mēs aizbraucām uz Rīgu, lai pēdējās dienas pavadītu ar vecāko bērnu, pabaudītu pilsētas izklaides, kino, kādu kafeijnīcu. Bija 19. jūlijs. Ļoti karsta diena... pa dienu jutu nogurumu un abas ar meitu aizgājām pagulēt diendusu. Pamodāmies un nolēmām aizbraukt uz jūru. Pa ceļam nopirkām lielos ķiršus. Jūra bija tik silta. Abas kārtīgi izspēlējāmies viļņos, saēdāmies ķiršus. Devāmies māju virzienā, pa ceļam pasūtot WOLTiņu uz mājām un gaidot vakariņas.. Jutu, ka kaut kas sāk notikt... tādas jocīgas sajūtas parādās.. Viegla vilkšana.. kas stundas laikā sāk palikt regulāra. Sāku mērīt kontrakcijas. Ēstgribas nav. Bērnam laiks doties nakts miedziņā.. ap 22:00 saprotam, ka būtu jābrauc uz slimnīcu, lai paskatās, kas un kā.. bet meitiņa guļ.. tur vēl stāsts, kā nevarējām nevienu no ģimenes sazvanīt, jo piektdienas vakarā visi ballējās.. :D 

Ap 23:00 esam slimnīcā.. pārbauda.. it kā nekas nav, bet tomēr kaut kas ir... paliekam. Iekārtojamies palātā.. pagulēt nesanāk.. ap 24:00 noiet ūdeņi.. tad arī dodamies uz dzemdību zāli, kur atkal mani "piesien" pie gultas.. spiest es nemāku, elpot es nemāku, bērnu piedzemdēt es nemāku.. un vispār, lai es pasaucot, kad būšu gatava "strādāt"... šīs frāzes tajā brīdī skan tālu un ir vienaldzīgas, jo sāpes tās aizēno... Labi, ka blakus ir vīrs, kura roku spiežu tik stipri, lai apmānītu smadzeņu sāpju impulsus. Atkal kaut kāda šprice kājā, tablete mutē.. 3:20 brālītis piedzimst. Plīsums ir, bet ne tāds, lai šūtu... Placenta arī veiksmīgi ir ārā. Bērniņu paņem prom, saģērbj, atdod atpakaļ un ar ratiņiem aizved uz palātu.. Kad kāds šajā reizē prasa, kādas bija dzemdības - nu labas.. jo bērniņš taču ir vesels, es it kā arī, un viss ir kārtībā.

Trešais. 

Starp otrajām un trešajām dzemdībām ir 5 gadi. Pa šiem gadiem ļoti daudz domāju un vairākas reizes gāju cauri iepriekšējo bērnu dzemdību pieredzēm. Un es sapratu, ka tā bija vardarbība. Tā bija sistēmas, bara vardarbība, kur es esmu no viena no kārtējām, daudzajām.. Kur esmu daļa no konveijera un pa lielam, visiem ir vienalga... Un, es biju nepieredzējusi, nezināju kam un kā jābūt.. ļāvu, ka pret mani tā izturas.. jo šķita, ka dzemdībām tādām arī jābūt.

BET... ar trešo es iekšēji jutu, ka VAR savādāk.. ir jābūt veidam, kā bērniņu laist pasaulē dabīgi un īsti. Manā prātā dzīvojās aina par siltu pirtiņu, ar pieklusinātu gaismu, siltiem ūdeņiem, smaržojošām zālītēm, klusu mūziku... Nezināju, ko man darīt, lai piedzīvotu ko šādu.. Pakonsultējos ar savu ģimenes ārsti, izstāstīju savu vēlmi... un viņa man ieteica Vecmāti. Protams, ka FB atradu viņu un ieraudzīju, ka mums ir daudz kopīgu "savējo" draugu. Viena no tām Sarmīte.. :)

Sarmīte pazīst daudzus, tāpēc viņai pajautāju par Vecmāti.. kas viņa ir par cilvēku un vai mums saskanētu.. Kad saņēmu apstiprinājumu no Sarmītes, sazinājos ar Vecmāti. Jau telefona sarunā jutu, ka būsim uz viena viļņa. :)

Izstāstīju savu vīziju un vēlmi.. Bet, atdūros pret … lai varētu būt  mājdzemdības, līdz slimnīcai nedrīkst būt vairāk kā 30 minūtes. Man ir 45... Izrādās, ka Siguldas pusē ir Radību Māja, kur tiek nodrošināts viss aprīkojums, lai varētu droši dzemdēt, bet būtu mājas atmosfēra. Aizbraucām uz turieni izpētīt. Godīgi sakot, sajūta man nebija 100%,  bet, tas noteikti būtu labāk, nekā slimnīcā.. tāpēc vienojamies. Tur ir arī liela vanna, kurā var gan relaksēties pirms tam, gan dzemdēt. Vecmāte mani smuki uzrauga, aprunājas, mierina un drošina.. Bet, ziniet, es pati esmu tik mierīga un paļāvībā, jo zinu, ka šis būs savādāks satikšanās stāsts. Es zinu, ko NEGRIBU un nojaušu ko vēlos... 

Pienāk 30. maijs. Agrs rīts. Vēderā sāk notikt kādas jocīgas sajūtas. Mēģinu pagulēt, bet pēc kādas stundas dodos vannā. Pēc vannas sajūtas nemazinās un zvanu savai Vecmātei. Viņa, par laimi, dzīvo manā pusē. Pēc, apmēram, stundas viņa ir klāt. Paskatās, kas notiek.. nu.. gatavošanās notiek. Nolemjam aiziet visi pagulēt.. no rīta sajūtas pāriet.. Viņa vēl pajautā, vai vēlos braukt uz to māju, saku, ka nē, vēlos palikt savās mājās.. mēs tak paspēsim. Bērnus paņem mana mamma un vīram tajā dienā ir darbs Rīgā. Es palieku mājās viena (ja neskaita suņus, gaiļus, pīles un vistas:)).. tajā dienā kontrakcijas man ir visu laiku, principā pārlaižu tās miedziņā, jo visu dienu nogulēju.. Tā bija skaista diena - mierīga un klusa.. tāda kā gatavošanās. Ap 20:00 Vecmāte man zvana un jautā kā ir.. saku, ka nezinu.. neesmu panikotāja.. kaut kādas sāpītes ir, bet pārelpoju. Sagaidu vīru.. ejam sadzīt putnus mājās. Viņš jau redz, ka man ir vajadzīgs ik pēc 3-5min apstāties un izelpot sāpes. Vīram gan sākas viegla panika un viņš man liek zvanīt Vecmātei.. bet, man negribas viņu lieki raustīt.. ;) Ieeju vannā.. un tur gan saprotu, ka ir regulāri, ka ir sāpīgi, ka laikam jau tā satikšanās ar bēbīti tuvojas. Piezvanu Vecmātei un pēc stundas viņa ir klāt ar savu dzemdību somu, kurā ir iekšā VISS, kas vajadzīgs. Kad viņa atbrauc esmu uz dīvana, izelpojot... Viņa paskatās atvērumu un saka, ka mēs  nekur nepaspēsim aizbraukt... paliksim mājās... Esmu mājās! Paļāvībā! Un tikai ar vīru un Vecmāti.. tajā brīdī, kad vīrs saprot - mēs būsim mājās, viņš sadedzina sveces.. palaiž difūzerītī lavandas eļļiņu. Ieslēdzu augsto frekvenču mūziku, kas ir tieši dzmedībām. Vecmāte man ir blakus, palīdz, atbalsta, iedrošina. Ik pa laikam paklausās tonīšus... bet, mazais vēl grozās ... viņa ierosina pamainīt pozu. Un pirmo reizi es varēju sajust bērniņu, dzemdības stāvot kājās, iesēžoties.. mani neviens nekur nepiesēja.. Biju atbalstījusies pret kumodi, Vecmāte blakus, viņa mani stiprināja, atceros, kā sāpēs viņai teicu: "Ja man būs vēl ceturtais, tad to dzemdēšu ar ķeizaru :D"... Pēc pastāvēšanas atkal nogūlos uz dīvāna... protams, caur nenormālām, nežēlīgām, jaudīgām (jo jā, man sāpēja, nebija tā pieredze, kur "pukš" un ārā) sāpēm, mazais piedzima. Vecmāte viņu noķēra un uzreiz uzlika man uz krūtīm. Sasedza... Šajā brīdī es raudu, gan tagad rakstot, gan toreiz... Mazais brīnumiņš ir piedzimis mājās! Uz sava dīvāna. Sveču gaismā, mūzikai skanot... Bez neviena plīsuma... es pirmo reizi redzēju, kā vīrs pārgriež nabassaiti. Es redzēju savu placentu ... Mazais uzreiz sāka smuki ņammāt.. Vīrs iekurināja kamīnu... mazais piedzima īsi pirms pusnakts.. Tā mēs gulējām abi savā visdrošākajā un skaistākajā vidē... Vecmāte tikmēr nesteidzīgi pildīja visus papīrus... Pēc divām stundiņām mazo nosvērām, nomērījam, saģērbām.. Es uzreiz varēju piecelties un aiziet uz wc... bez sāpēm, bez diskomforta... 

Kad vecmāte aizbrauca, mēs paēdām naksniņas un visi līdām lielajā gultā gulēt... Atceros, kad no rīta pamodos, nesapratu, vai tas ir sapnis, vai īstenība, ieraudzīju mazulīti guļot savā ligzdiņā blakus, sapratu, ka tā ir skaistākā satikšanās kādu vien varēju iedomāties un vēlēties.. 

Es biju tik enerģiska, atpūtusies, laimīga, ka uzreiz devos ārā, izlaidu putnus, pastaigājos.. pirmās trīs dieniņas dzīvojāmies pa mājām bez lielajiem bērniem. Čučējām diendusiņas, devāmies ārā uz terases baudīt saulīti... 

Un, ziniet, tikai tagad, pēc trešā bērniņa, es saprotu, ko nozīmē laist pasaulē bērniņu... pa īstam un dabīgi...

Bez slimnīcu smaržas, personāla vienaldzības, spilgtajiem prožektoriem, pīkstošajiem monitoriem, daudzajiem cilvēkiem, nezināmiem medikamentiem. 

Mans bērniņš ienāca šajā pasaulē tumsiņā, pieskaroties tikai vienām rokām un uzreiz tiekot pie manis. Viņu neviens prom neņēma. Es varēju justies droši savā ideālajā burbulī, ļauties un paļauties. Manuprāt, tieši šādam, sajūtu ziņā, ir jābūt satikšanās stāstam starp mazulīti un vecākiem... 

Protams, tas nebūtu iespējams bez Vecmātes, esmu bezgala pateicīga, jo viņa ir cilvēks uz mūsu viļņa.. kura balansē starp medicīnas sistēmu un Dvēseles brīvību. 

Ja man vēl kādreiz būs iespēja laist pasaulē bērniņu, tad zinu, ka lūgšu Augšām tieši šādu satikšanās scenāriju... Lai gan ar Vecmāti esam smaidot sarunājušas, ka tas būs vannā, meža maliņā, dīķa krastā. :))) 

Es zinu, ka katra Dvēselīte ir izvēlējusies savu ienākšanas scenāriju, bet citreiz mūsu prāti var sabīties no nezināmā... lai šis stāsts ir kā iedvesma un atgādinājums, ka vajag ļauties un paļauties, jo mazais tā pat visu izdarīs pa savam.. mums ir tikai jāpalīdz un jābūt blakus...

Lai brīnišķīgs rudens,

K. ...